publicēts: www.la.lv
Foto - Artis Drēziņš. Kvadricikls ir ērti lietojams gan vienatnē, gan divatā.
Viedoklis
Tieslietu eksperts Oskars Irbītis: "Kvadricikli ir visai specifiska tehnika ar specifisku lietojumu un arī specifisku prieku, ko tie sniedz. Ir mēģināts salīdzināt šos braucamrīkus ar motocikliem, kā arī ar neliela izmēra auto vai pat traktortehniku. Bet kvadricikli tomēr ir un paliek atsevišķs transporta veids, pēc būtības visurgājējs.
Tā kā esmu pilsētnieks, nevis mednieks, zemnieks, mežinieks, tad man ir grūti izvērtēt kvadricikla praktisko pusi. Man tie ir lieliski braucamrīki, ar kuriem draugu pulkā izbraukt kādu bezceļu taku, pārbraukt ne visai dziļu upīti, izbaudīt vadāmu sānslīdi. Kā motociklists, izbraucot ziemā ar kvadriciklu, saņēmu lielisku enerģijas devu, gaidot pavasari un motosezonu."
Ar kvadriciklu šodien nevienu nepārsteigsi, kaut gan joprojām tas daudziem ir un paliks svešinieks, daļa tikai pēc krietna laika prakses ar dažādiem divu un četru riteņu braucamajiem ļausies jaunatklāšanas priekam.
Arī es pēc vairāk nekā trīs gadu desmitu vizināšanās ar dažādiem braucamlīdzekļiem nolēmu pirmoreiz sēsties uz kvadricikla. Vai nav par vēlu?
Tiesa, uz šo gājienu mani izprovocēja “Gada motocikla” konkursa organizētājs Arnis Blodons, kurš aicināja piedalīties mediju testos, sakot: ja vari noturēt enduro motociklu, tad nebūs problēmu. Vai patiešām? Kā reizi vēl mugura iesāpējās…
Un tātad: uzņēmuma SIA “SDK” kanādiešu zīmola “Can – Am” 2015. gada ekonomiskās klases kvadricikls “Outlander L”. Tā pati kompānija (“Bombardier”), kas ražo arī lidmašīnas (tās izmanto arī mūsu pašu “Air Baltic”). Lētākais variants (no 6000 eiro, kas jau tuvu ķīniešu ražojumiem) ar “Rotax” 427 kub. cm šķidrumdzesēšanas četrtaktu dzinēju, 38 zirgspēki. Ir gan vienvietīgi, gan divvietīgi. Automātiskā variatora ātrumkārba. Var braukt ar diviem vai visiem četriem velkošajiem riteņiem. Ir stūres pastiprinātājs, ko var noregulēt uz dažādu jutīgumu. Nepieciešama B kategorijas autovadītāja apliecība.
Notikuma vieta: Līgatnes meža ceļi un pļavas. Daži grādi mīnusos un sniegs. It kā jau vairāk prasītos pēc sniega motocikla.
Daži pārsteigumi
Tomēr arī kvadricikls izrādās pilnīgi piemērots šādiem laika apstākļiem. Kaut arī īss un ne briesmīgi plats, tas negāžas un neizslīd, jo ir zems smaguma centrs un apbrīnojami mīkstas riepas. Kā norāda “SDK” direktors Jānis Kivlenieks, normāls gaisa spiediens ir 0,3 – 0,4 atmosfēras, tam noteikti nevajadzētu pārsniegt 0,5. Tas tāpēc, ka riepas kvadriciklam daudz vairāk nekā citiem braucamlīdzekļiem kalpo kā amortizācijas līdzeklis, kā saka, “izgaršo”, “aptin ap sevi” ne tikai nelīdzenumus, bet arī palielus akmeņus un celmus. Protams, katrai stabilitātei ir robežas, ko pierādīja motoinstruktors Uģis Spēlmanis, vispirms nejauši strauji pagriezienā iebraucot bedrē, pēc tam jauši – lai saprastu, kā pareizi krist. Galvenais secinājums: ja gāžas, vislabākais ir smuks kūlenis ar pārvēlienu pēc iespējas tālāk no kvadricikla. Likt kāju pie zemes ar domu noturēt līdzsvaru (kā motociklam) nav jēgas, jo ar to gāšanos tāpat neapturēs, var sanākt vēl sliktāk, ka kāja paliek zem braucamā. Tas jākontrolē, jo refleksiem ir spēks: man kāja pagriezienos reizēm pati spērās sānis no kāpšļa, riskējot aizķerties aiz kāda koka vai sasalušas ceļa grumbas. Kā skaidro tieslietu eksperts Oskars Irbītis, vadot motociklu (divratu), mēs izmantojam žiroskopiskos efektus un precesijas spēkus – motocikla rotējošās detaļas (riteņi, motors, transmisija) rada savdabīgu stabilizējošo efektu, ko varam efektīvi izmantot, vadot motociklu. Motocikls tiek vairāk vadīts ar sasvēršanu, mazāk ar stūri. Kvadriciklam ir četri riteņi, un nekādas runas par kaut kādu sasvēršanu vairs nevar būt. Šajā gadījumā vadīšana notiek līdzīgi kā motociklam ar blakusvāģi – ar kantēšanas palīdzību – sveroties uz līkuma iekšpusi un darbojoties ar stūri. Arī kāju pie zemes piemest nesanāks (traucēs virsbūve, kāpšļi), un, ja arī sanāks, tad noliksiet kāju tieši zem aizmugurējā riteņa ar visām no tā izrietošajām sekām…
Pārsteidza, ka stūre kā mocim, bet gāzes rokturis negriežas – gāze jādod ar labās rokas īkšķi, ar tādu kustību, kā velosipēdam pārslēdz ātrumus. Tā arī nepieradu. J. Kivlenieks gan ir pārliecināts, ka pierašana ir tikai laika jautājums. Tāda īkšķa svira esot drošības jautājums, jo ikdienā kvadriciklu galvenais ir noturēt – turēt ar rokturi, kas vienlaikus palielina dzinēja apgriezienus, sevišķi pagriezienos, var būt bīstami. Tiesa, sporta sacensībās gāzi dod ar rokturi, arī daļa brīvdienu braucēju pārtaisot uz šādu sistēmu. Iespējams, es arī būtu viens no viņiem – kaut kā neērti un arī nogura, nosala īkšķis.
Vēl pārsteidza, ka stundas braucienā pa mežu ne reizi neizmantoju ne rokas, ne kājas bremzi. Arī stājoties, šķērsojot upi un braucot no kalna. Vienkārši nevajadzēja, jo bremzes funkcijas lieliski pildīja variatora siksnas vai, vienkāršāk runājot, braucamais bremzējās ar dzinēju. Protams, ja trakotu, bez bremzēm neiztiktu.
Bet netrakoju. Mans komforta ātrums pļavās un meža ceļos beidzās pie 50 km/h. Daži kolēģi gan rāva līdz 90 km/h. A. Kivlenieks stāsta, ka prakse rāda – komforta ātrums vidējam braucējam ir apmēram līdz 80 km/h. Protams, daudz kas atkarīgs no brauktuves un līkumiem, bet uz normāla ceļa līdz šādam ātrumam kvadricikls neuzrādot nestabilitātes pazīmes. Ātrāk gan jau nepieciešama zināma meistarība, lai tiktu galā ar fizikas likumiem. Bet esot arī tādi braucēji, kam arī 130 km/h ir par lēnu…
Degvielas patēriņš atkarīgs no apvidus un kvadricikla lietošanas veida (var vilkt piekabi, šķūrēt sniegu, riteņus apmainīt pret kāpurķēdēm utt.) – 7 – 20 litri uz 100 kilometriem.
Visu cieņu enduro motociklam, bet ar to šādu upi šķērsot var tikai profesionālis (un arī – ja neuzbrauc glumam akmenim), bet ar kvadriciklu – pat iesācējs. Foto - Arnis Blodons
Vai pirkšu?
Kvadricikli esot lauksaimniekiem, mežiniekiem, gāzes, naftas vadu, zivju dīķu, viesu namu apsaimniekotājiem, armijniekiem, vienkārši šā braucamā mīlētājiem. Vai esmu vai būšu viens no viņiem? Godīgi teikšu, ka ne, lai gan apzinos, ka būtu ceļi un neceļi, kur, netiekot ar savu opeli vai enduro motociklu, ar kvadriciklu tiktu, bet cik bieži ir šīs reizes? Maz. Eh, vienīgi, rudenī sēņojot, kvadricikls noderētu. Ar motociklu sēņot braukt baidos. Pirmkārt, liekas, ka divriteņu braucamo, kaut kur uz vairākām stundām noliekot (lai arī kā saslēgtu), var neģēļi aizstumt vai apzagt, otrkārt, vienmēr ir jautājums, kur likt ķiveri, liekās drēbes un pašas sēnes. Bet kvadriciklu tā vienkārši neaizstumsi, tajā vairāk var salikt vai piekabi pielikt. Un tas jau jāzog kā automobilis. Kaimiņš gan teic, ka šādu braucamrīku pirkšot. Vienreiz jau bijis, bet vienā no pirmajiem braucieniem ielicis kokos, sasitis braucamo un sasities pats, kļuvis bail par sevi un pārdevis. Tagad kļuvis rāmāks un atkal sākot gribēties braukt ar kvadriciklu.
Vēl jāpiebilst, ka ir kvadricikli ar jaudīgiem dzinējiem un kāpurķēdēm, sešiem riteņiem un pat tāds kā bagijs ar auto stūri. Bet par tiem jau cits stāsts.
11.02.2015
22.12.2015
www.LA.lv
Artis Drēziņš
"BMW S1000XR" Ziemupē pie jūras kopā ar Zani (no kreisās) un Irīnu.
Kā jau iepriekš godīgi atzinu, konkursa "Latvijas gada motocikls 2015″ uzvarētājs "BMW S1000XR" man kā vērtētājam acīs neiekrita itin nemaz. Kas īpašs šim hibrīdam, kam ir superbaika 999 cm3 dzinējs ar četriem cilindriem rindā un 160 zirgspēkiem, bet izskatās kā ielas motocikls? Ja uzliek bagāžas kastes, tad var būt tālbraucējs vai tūrists. Ja uzliek riepas ar dziļākiem protektoriem, tad rodas enduro moča pretenzijas. Ja pavisam gludas un nav bail dot ručkā – sporta motocikls. Nekas cits neatlika kā sēsties virsū un doties divu dienu braucienā pa Latviju. Uzreiz pateikšu: ar vidējo ātrumu 66 km/h nobraucu 587 km pa visiem iespējamiem ceļiem un segumiem, tērējot precīzi sešus litrus uz 100 km. Pēc brauciena guvu apliecinājumu tam, ko domāju pirms: "S1000XR" daudzmaz normāli der visu veidu braukšanai, bet rūdītiem un profesionāliem sportistiem, ieliniekiem, tūristiem un enduristiem būtu pretenzijas. Arī es kā enduro fans šādu motociklu neizvēlētos – pavisam noteikti man labāk derētu "BMW R1200GS" vai "BMW R1200GS Adventure". Bet ne jau "BMW" mērķis ir pārliecināt tādus kā es. Galvenais ir uzdevums, ko uzņēmumi autopasaulē cenšas pildīt jau sen: meklēt jaunus klientus, nojaucot iedalījuma robežas. Un kā saka eksperti: "BMW S1000 XR" ir pirmā nopietnā bezdelīga motopasaulē šajā ziņā.
Sākot braukt pa Rīgas ielām, pirmais jautājums: ko, ellē, pie satiksmes noteiktajiem atļautiem ātrumiem var iesākt ar šādu lielu un apgriezienus mīlošu dzinēju? Vieglais elektroniskais gāzes rokturis jāgriež knapi, ja negrib nepatikšanas ar policiju. Vienlaikus dzinējs ir elastīgs: ar sesto ātrumu var čunčināt pat uz 50 km/h. Ātrumus var slēgt bez sajūga izspiešanas: uz augšu gan tikai pie normāliem apgriezieniem, uz leju – pie jebkādiem. Normālam braucējam pilnīgi pietiktu ar trijiem ātrumiem: pirmo, trešo un sesto. Pilsētā gribētos arī augstāku stūri.
Organiskāk jau jutos uz Rīgas apvedceļa un braucot cauri Jūrmalai. Pa šoseju uz Talsiem – jau pavisam labi. Atzīšos, ka slēgtā trasē pārbaudīju arī savu drosmi – nedaudz pāri 185 km/h. Varētu vēl, bet nekad nebiju tik ātri braucis un nobijos. Uzņēmējs Aivars Lejietis, kam arī iedevu izbraukt, teica, ka bagāžas kastes sācis just tikai ar 220 km/h… Abi bijām vienisprātis, ka ļoti stabils braucamais, lielisks uzrāviens apdzenot. Tikai nelielas bažas par diametrā mazo priekšējo riteni – ja nu kāds akmens, čiekurs vai zaķis?
A. Lejietis "S1000XR" slavē vēl: pietiekami ērts sēdeklis, lielisks dzinējs, manevrēšanā paklausīgs, pareiza leņķa priekšējais stikls. Straujajam motobraucējam gan gribētos asākas aizmugurējās bremzes, mīkstāku sajūga izspiešanu ar hidrauliku, nevis trosīti. Vislielākā neizpratne A. Lejietim ir par priekšējām bremzēm, kas reaģējot ar aizturi. Taču, kā vēlāk noskaidroju "BMW" centrā, tas ir nevis defekts, bet efekts. Elektronika regulē ne tikai to, lai ritenis nenobloķētos, bet arī, lai nenotiktu motociklam tik raksturīgā "knābāšana" ar priekšējo dakšu uz leju, kas draud ar krišanu. Turklāt – un tas jau vismaz manā uztverē ir kosmoss! – kad bremzē ar priekšējām bremzēm, piebremzē arī aizmugurējās, kad ar aizmugurējām – tad priekšējās…
Ceļš Talsi–Jūrkalne–Vērgale interesants pēc būtības un ļoti piemērots šim motociklam. Bauda braukt, saka "BMW" vadītājs, un tā ir taisnība. Tikai līdz grunts seguma ceļam, kas ved uz Ziemupi. Enduro no tevis, mīlīt, neiznāks! Ja nu uzliek īstas enduro riepas un paceļ uz augšu visu moci, pamaina priekšējo dakšu. Bet tad jau tas būs cits motocikls. Nēsā krietni. Pa smiltīm un meža ceļu braukt var, bet uzmanīgi. Dubļus neatradu, bet pa tiem noteikti būtu vēl grūtāk. Bet motocikls skaists un Ziemupes pludmalē nav grūti pierunāt meitenes fotosesijai.
Oriģinālie bagāžnieki nav lieli, bet ērti. Vienam cilvēkam pietiek gan otrai drēbju kārtai, sporta tērpam, lietus apģērbam, fototehnikai un saudzīgi iepakotam datoram. Diviem cilvēkiem un nedēļas ceļojumam jau vajadzētu lielākas kastes. Tā ērti tieku līdz viesnīcai Liepājā.
Otrajā dienā Kurzemes lielpilsētā nav problēmu arī ar veco bruģi. Vismaz, kad nelīst. Mājupceļā uz Liepājas šosejas pauguriem līdz Saldum un tālāk cauri Dobelei un Jelgavai jau sāku tā kā šo mocīti iemīlēt un pārdzīvot savu sākotnējo ignoranci. Kad Rīgā uzsēžos uz sava "Honda Africa Twin", gan burtiski tehniski, gan pēc sajūtām esmu atpakaļ pagājušā gadsimtā. Bet tikai līdz pirmajam Ķekavas meža ceļam. Te nu mana Āfrika parāda, ka ne velti trīs reizes uzvarējusi Parīzes–Dakaras rallijā. Tas "S1000XR" ir neiespējamā misija, protams, ja motociklu nepārbūvē, atstājot tikai nosaukumu, kā savulaik padomju "Lada Niva" automobilim… Tāpat "S1000XR" neiespējamā misija pavasaros un rudeņos doties man līdzi komandējumos pa lauku dubļu ceļiem. "S1000XR" man paliks gaišā piemiņā kā grēcīga divu dienu vasaras aizraušanās. Ko, protams, var arī atkārtot.
03.09.2015
www.Kasjauns.lv
Par "Latvijas gada motociklu 2015" ikgadējā žurnālistu un moto speciālistu balsojumā izvēlēts "BMW S1000XR", informēja pasākuma organizators Arnis Blodons.
Jau otro gadu satiksmes eksperta Arņa Blodona vadībā motociklu fanāti nosaka "Gada motociklu". Šogad par tādu kļuvis BMW S1000XR agresīvais skaistulis.
Apbalvošanas pasākumā kā galvenā balva tika pasniegta juverielmākslinieka Oļega Auzera veidotā godalga.
Otro vietu žūrijas vērtējumā ieguva "BMW R1200GS", bet trešo vietu -"Yamaha MT09 Tracer".
Par "Latvijas piedzīvojumu motociklu 2015" atzīts "BMW R1200GS", savukārt par "Latvijas paaugstināta komforta motociklu 2015"- "Harley Davidson Road Glide". Balsojumā par labāko ielas motociklu izvēlēts "Yamaha MT09 Tracer" un arī par tautas balsojuma uzvarētāju atzīts "Yamaha MT09 Tracer".
Latvijas "Gada motocikls 2015" apbalvošana
Balsojumā bija pārstāvēti vienpadsmit 2015.gada spēkrati no BMW, "Harley Davidson", "Yamaha", KTM, "Can Am" un "Honda". Jaunākais modelis no "MV Agusta Stradale" Latvijā būs augusta beigās, tāpēc tas automātiski piedalīsies 2016.gada konkursā.
Jau šī gada 15.maijā notika izbraukuma balsojums "Ventspils mocītis 2015", kurā Ventspils iedzīvotāji par uzvarētāju atzina modeli "Can-Am Spyder F3".
Divu dienu garumā Kurzemē testē "Gada motociklus"
"Latvijas gada motocikla 2015" žūrijā darbojās žurnālisti Arnis Blodons, Kaspars Bergmanis, Valdis Melderis, Ansis Īvāns, Ilmārs Likums, Artis Drēzinš, Mārtiņš Ziders, Anrijs Anspoks, Imants Vīksna, Mārtiņš Aleksandrovičs, kā arī Nils Freivalds un tehniskie speciālisti - Oskars Irbītis, Jānis Rozītis,Uģis Spēlmanis, Aivars Freimanis, Roberts Elbakjans, Rolands Cimoška, Juris Vucāns, Tāls Meļķis un Ģirts Vilnis.
Pērn pēc žūrijas balsojuma galveno balvu saņēma modelis "KTM 1190 Adventure".
18.08.2015
18.08.2015
29.07.2015
03.06.2015
03.06.2015
02.06.2015
22.05.2015
22.05.2015
22.05.2015
11.05.2015
09.05.2015
21.04.2015
19.04.2015
15.04.2015
15.04.2015
08.04.2015
08.04.2015
08.04.2015
08.04.2015
08.04.2015
01.04.2015
01.04.2015
23.03.2015
11.02.2015
10.02.2015