Indiešu firmas (ar britu saknēm) “Royal Enfield” ražojums “Himalayan” līdz Latvijai, Eiropai kopumā un konkursam “Latvijas Gada motocikls 2018” brauca divus gadus.

Šo vieglo enduro tipa motociklu divus gadus vienkārši testējuši: kā norāda nosaukums, tajos pašos Himalajos, citur Indijā un Āzijā. Nav jau viegli palaist tirgū pilnīgi jaunu izstrādājumu, turklāt “Royal Enfield” līdz šim bijis pazīstams ar klasiska stila motocikliem un nu – pēkšņi! – enduro.

Un turklāt tirgus jau arī kāds! Vienā pašā Indijā vairāk nekā miljards iedzīvotāju, plus vēl pārējā Āzija. Un pārējā pasaule. Atbildība liela. Arī konkurence.

Uzreiz jāpasaka, ka “Royal Enfield” un arī viņu himalajietis nelien uz motopasaules augstākajiem plauktiem, ja runā par tehnoloģijām, jaudu un dizainu. Tas nav ne BMW, ne “Honda”, ne KTM vai kāds cits no pasaules grandiem, starp citu, kuriem pēdējā laikā Āzijas tirgus cilvēku skaita un pirktspēja pieauguma dēļ šķiet arvien interesantāks. Āzijai pat tiek izstrādāti speciāli budžeta klases braucamie.

Bet atgriežoties pie “Royal Enfield”: šis uzņēmums spiež uz klasiku un, acīmredzot, tirgus spiediena rezultātā izlēma arī par enduro. Vienkāršu, izturīgu un salīdzinoši lētu.

Latvijā “Royal Enfield Himalayan” motosalonā pie dīlera Rīgā, Čiekurkalnā nopērkams par 4700 eiro. Varbūt kādu atlaidi var sarunāt. Lai tiktu pie līdzīga Eiropas vai Japānas ražojuma, nāksies kādus 1500 – 2000 eiro pielikt klāt.

Negaidi, ko nevari dabūt

Gan “Royal Enfield” pārstāvis Latvijā Grigorijs Burcevs, gan inženieris Oskars Irbītis man teica: pirmkārt, negaidi no himalajieša to, ko tas nevar sniegt. Lai nokāpjot no kāda vācu vai japāņu brīnuma, nebūtu jāviļas.

Otrkārt, novērtē to, ar ko tas ir labāks par tehnoloģiju pārbāztajiem supermočiem. Ar tādu attieksmi arī devos no Ķekavas uz Jēkabpili un nevīlos.

Vispirms, kaut arī esmu pieradis pie smagiem močiem, savos pusmūža gados un nelielā auguma (174 cm) dēļ novērtēju himalajieša vieglumu (182 kg), šaurumu un zemo sēžu – stabili varu nolikt abas kājas uz zemes. Ļoti labi vadāms uz zemes ceļa.

Tur sava nozīmē arī labām “Pirelli” enduro riepām. Dinamika: tāda, kādu var prasīt no 411 kubikcentimetru gaisa dzeses viencilindra dzinēja ar 25 zirgspēkiem. Braucot tur, kur atļauts 100 km/h, sapratu, ka vēl 20- 30 km/h varētu pielikt, un tas arī būtu viss. Tas jāņem vērā apdzenot.

Bišku jāieskrienas, lai tiktu fūrei garām. O.Irbītis saka, ka dzinējs esot pietiekami moderns un tajā pašā laikā vienkāršs. Ja, kā smejies, rokas aug pareizā vietā, nelielus remontus (arī citiem motocikla mezgliem) var veikt mājas apstākļos.

Nekādas elektronikas, ja neskaita degvielas iesmidzināšanas sistēmu, kilometru, temperatūras pulksteņa un tamlīdzīgus sīkus rādītājus pie spidometra, kā arī ABS, kas jauniem motocikliem Eiropas Savienībā tagad ir obligāti.

Pieci ātrumi. 15 litru degvielas bāka, kas pie četru litru – vai pat nedaudz mazāk – patēriņa uz 100 kilometriem ir pietiekami.
Ļoti patika melnā krāsa (tai skaitā dzinējam), divi dubļubleķi priekšā, bagāžas restes gan aizmugurē, gan priekšā (tur tās vienlaicīgi pilda arī aizsargstieņu funkcijas). Āzijā uz motocikla pierasts pārvadāt bezmaz vai visu iedzīvi, tāpēc šo to var piekarināt vai piesiet arī priekšā – arī Eiropā, dodoties tālākā ceļojumā, tas noderēs. Āzijā himalajieši nodoti arī karavīru un policistu rīcībā: internetā var atrast video, ka uz priekšējiem stieņiem uzmunsturēti pat šaujamie.

Nepatika skaņa. Likās, ka kādi metāliski “piejaukumi”, kā padomju laika grabažas”Minsk” vai “Voshod”, tūlīt nograbēs un apstāsies. Inženieris O.Irbītis gan mani mierināja, ka gaisa dzeses dzinējiem, turklāt vēl viencilinda, tā esot – nav ko salīdzināt ar šķidrumdzeses un vēl ar vairāku cilindru rimtu murrājumu. Izpūtējs arī kluss – varbūt ar to var paeksperimentēt un skaņa uzlabosies?

Spidometra un dzinēja apgrieziena rādītāji klasiski mehāniski. Un ir pat kompass!
Galvenais secinājums: vienkāršs un – droši vien – uzticams motocikls. Manuprāt, lielisks jaunam cilvēkam (arī meitenei) kā pirmais motocikls vai – piedodiet – vīrietim cienījamos gados kā pēdējais, kad ķermenis vairs īsti netur, bet, baudot vēju, pa nomaļiem ceļiem uz veikalu vai vecas brūtes vasarā gribas aizbraukt.

Ar smaidu pa Latviju

G.Burcevs: “Ilgu laiku biju lielu un jaudīgu motociklu fans. Tagad tā ir pagātne. Negribu vairs cīnīties ar liekiem kilogramiem, kaut gan labi zinu, ko tie mēdz sniegt. Tagad mani vairāk priecē, ka varu braukt viegli un atbrīvoti, ar smaidu seju. Okei, kad gribēšu ar sieviņu aizbraukt uz Rietumeiropu, varbūt paņemšu arī kādu lielāku… Bet pa Latviju, nu, nē! Te der himalajietis: uz asfalta, zemes ceļa, vispār bez ceļa.”

O.Irbītis: “Motocikls un tā dzinējs ir ļoti primitīvs! Bet es to nesaku nievājoši, bet kā uzslavu. Ja saproti tehniku, daudz ko var izdarīt savā garāžā. Izturīgs. Viegls: ja apgāzīsies dubļos vai mežā, mierīgi varēsi piecelt. Vienlaikus baudāms no braukšanas viedokļa. Ja strādātu par mežzini vai turētu laukos aitas, “Royal Enfield Himalayan” būtu manējais.”